2016. gads
DZĪVESZIŅAS SKOLAS astotā vasaras nometne, ko organizēja Latvijas Dievturu Sadraudze sadarbībā ar biedrību Latviešu nacionālistu klubs, norisinājās no 2016. gada 11. - 14. augustam ļoti īpašā vietā - Pļaviņu novada Klintaines pagastā, kur uz nelielas salas Daugavā, pavisam nesen tapusi jaunā LOKSTENES svētnīca. Un arī šī gada nometnes tēma bija izvēlēta īpaša, vietai atbilstoša – SVĒTNĪCA un LATVISKIE RITUĀLI.
Vēl pirms dažiem gadiem, kad kādā no nometnēm izskanēja doma par šādas vietas izveidi, tā likās pavisam tāla nākotne, tamdēļ nometnes laikā pārņēma pacilājoša sajūta stāvot Daugavas krastā un vērojot, ka iecere tik raiti īstenojusies - ir sakopts vēl viens Latvijas zemes stūrītis, tapusi skaista, latviska vieta, kur sanākt kopā svētīt gadskārtas, mūža godus, daudzināt Dievu, daudzināt Laimu, Māru, godināt savus senčus, kopīgi darboties, pilnveidoties, kļūt stiprākiem, lai sajūtam piederību savai zemei, lai esam saimnieki tajā. Tik daudz vēl jāapgūst, jāiemācās, jāpiedzīvo, no jauna jāatklāj…
Četras nometnes dienas paskrēja nemanot. Satikās lieli un satikās mazi, satikās zinoši ar zinātkārajiem, satikās tālu ceļu braukušie ar vietējiem. Visi kopā audām audeklu veidojot neaizmirstamu pieredzi, uz kuru atskatoties kļūst tik labi, silti, ka smaids nemanot pats iezogas sejā, gribas piedzīvot to vēl un vēl.
Nometni atklājām ar dziesmu un pacilājošu kopības mirkli mastā uzvelkot Latvijas, Lokstenes svētnīcas un Dzīvesziņas skolas karogus. Pēc tam visi devāmies izbraucienā pa Daugavu ar liellaivu LĀČPLĒSIS, kur aizrautīga vietējā gida pavadībā uzzinājām nostāstus par senajiem apkārtnes dabas objektiem un pilskalniem, teiksmām apvīto Staburagu, vērojām bagātīgas krāsu spēles apkārtnes ainavā un ūdeņos.
Vēlāk Eva Mārtuža, dzejniece, rakstniece, izdevniecības “Lauku Avīze” projektu vadītāja un literārā redaktore, mūs iepazīstināja ar topošo grāmatu JĀBŪTĪBA, kurā apkopotas ārsta Jēkaba Nīmaņa atziņas latvju jaunatnei par latviskumu, latviskuma jēgu, kurā sniegtas atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs esam latvieši, kāpēc esam īpaši, vienreizēji, neatkārtojami, kāpēc mums jādzīvo nākotnei: jākopj valoda, jākopj latviskā kultūra, dzīvesziņa un jāapzinās, ka latviskums ir tik nozīmīgs un saglabājams, ka pielīdzināms reliģiskai pārliecībai.
Ausma Spalviņa, pieredzējusi tautas daiļamata meistare, audēja no Tautas lietišķās mākslas studijas „Dardedze”, mums ierādīja kā pašiem darināt gan vienkāršas, gan rakstiem un krāsām daudzveidīgas jostiņas jeb celaines.
Vakaru noslēdzām ar Evas vadīto VAKARA RITUĀLU - iekūrām kopīgu uguni, ar vībotnes zariņiem attīrījām telpu, prātu un ķermeni no svešām domām, negatīvām emocijām, svešu ticību ietekmes. Vēlējām viens otram, sev, savām ģimenēm un tautai laba vēlējumus un vienojāmies kopīgās dziesmās. Kad devāmies atpakaļ no salas uz netālajām naktsmītnēm, bija jau stipri satumsis un vienīgais, kas mūs tumsā pavadīja, bija spožais Mēness, kas kā liels sietiņš rāmi sijāja sudraba gaismu Daugavas ūdeņos.
Otrā nometnes dienā pie mums viesojās Valdis Celms, mākslinieks, grāmatas "Latvju raksts un zīmes" autors, Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis, kurš kā lektors un skolas idejas autors ir piedalījies visās "Dzīvesziņas skolas" nometnēs, bagātinot to ar savām pārdomām un pētījumiem, viedo pasaules redzējumu, latvju zīmju un dievturības skaidrojumu. Valda izsmeļošais stāstījums šoreiz bija par tēmu “Viss sākas no centra - no zīmēm līdz norisēm un rituāliem dabā”.
Dodoties uz svētkiem, gadskārtu vai mūža godiem, cilvēki vienmēr posušies krāšņāk kā ikdienā. Uzvelkot tautastērpu, iekšējais noskaņojums pavisam cits. Viena no tērpa neiztrūkstošām sastāvdaļām ir krekls. Par senajiem jeb arheoloģiskajiem krekliem, to darināšanas tehnikām un arheoloģiskajām liecībām mums pastāstīja senā amata meistares Madara Briede un Aija Brikmane no PELESTAKAS. Vēlāk katrs, kam bija interese, varēja doties uz praktisko nodarbību pie meistarēm, lai apgūtu iemaņas linu kreklu šūšanā.
Kamēr citi šuva sev kreklu vai darināja celaines, citi ķērās pie uguns plosta un lāpu darināšanas. Darbus ierādīja Oskars Līvmanis, Dzintars Balodis un Andrejs Broks. Aizrautīgi un ar atbildību tapa pamatīgs uguns plosts, kā arī senajā tehnikā darinātās lāpas, kuras vēlāk visiem lieti noderēja vakara rituāla laikā.
Laiks skrēja zibenīgi. Pie mums ciemos bija atbraucis deju nodarbības vadītājs Ernests Spīčs, dejas skolotājs, dejas pētnieks, tradicionālo kultūras pasākumu vadītājs, un folkloras kopa URGAS no Kokneses. Ernests mums ierādīja tradicionālās dejas pamatus, lai savus dejas rituālus mākam pielietot ģimenes godos, masku dejās un citās norisēs, kas ļauj izjusts saskarsmes prieku. Visi ar lielu aizrautību lecām krusta dejas gan pa vienam, gan visi kopā. Folkloras kopas URGAS dalībnieces vakaru piepildīja ar skanīgām dziesmām un jestriem latvju dančiem.
Visi bijām vareni izkustējušies un ar priecīgu noskaņu devāmies uz Valda Celma un Antras Balodes vadīto MĀRAS DAUDZINĀJUMA RITUĀLU. Ap ugunskuru tika izvietotas labības vārpas, ar dziesmu iedegta uguns, katrs teica laba vēlējumu un ziedoja Mārai kādu no pašu sarūpētām veltēm, lai saglabātu svētību jaunajā auglības ciklā. Tad iededzām dienā sagatavotās lāpas un aiznesām uguni līdz otram salas galam, lai iedegtu puišu darināto uguns plostu un palaistu to Daugavā. Uguns plosts bija izdevies varens – tas lēni un mierīgi slīdēja gar salas krastiem priecēdams mūsu acis vēl vairākas stundas, ko rāmi pavadījām vērojot krītošās zvaigznes, dziedot dziesmas un baudot uguns siltumu.
Trešās dienas rīts iesākās ar radošām un uzmundrinošām aktivitātēm, ko vadīja vienmēr dzīvespriecīgā Iveta Mazūre, filoloģe, sabiedrisko attiecību speciāliste.
Par jaunās svētnīcas idejas tapšanu un realizēšanas gaitu mums pastāstīja svētnīcas idejas autors Dagnis Čākurs, koncepta veidotājs Valdis Celms un interjera dizaineris Andrejs Broks.
Pieredzējušie pirtnieki, pirts skolas LIELZEMENES vadītāji un latviskās dzīvesziņas kopēji Aelita un Juris Batņas dalījās praktiskajā pieredzē, kas iegūta organizējot latviskās pirts rituālus, bērniņa pirmos lielos mūža godus – Pirtīžas un Krustabas. Ik pa laikam pirtniekiem tiek lūgts novadīt līgavas un līgavaiņa pirts rituālus vecmeitu un vecpuišu ballīšu vietā. Lai arī līdz mūsdienām nav saglabājusies informācija par šādām rituālajām darbībām, ir pamats domāt, ka jauniešu iniciācijas rituāli ir pastāvējuši un pirtnieku pieredze rāda, ka šādi pirts rituāli patiesībā ir ļoti vajadzīgi, jo palīdz jauniešiem sakārtot dzimtas saites, ģimenes attiecības un rast emocionālo harmoniju, sasniegt zināmu brieduma pakāpi izejot pieaugušo kārtā. Stāstījumu lieliski papildināja krāšņas video īsfilmas par šo rituālu norisēm Lielzemeņu saimnieku sētā.
Pēcpusdienā vietējās gides Guntas Lazdas pavadībā apskatījām tuvējo apkārtni. Uzkāpām Pļaviņu dolomīta smilšu kalnos, kas izveidojušies pēc dolomīta šķembu ražošanas – no tā paveras iespaidīgs skats uz Daugavas lokiem un Pļaviņu apkārtni. Apskatījām Kriškalnu un Kaķkalnu, Klintaines upītes sausgultni un karsta kritenes, Stukmaņu Pētera akmeni - senāko robežakmeni Latvijā, izstaigājām Vīnakalna pilskalna apkārtni, kura pakājē atrodami diženi ozoli un seni akmens krāvumi.
Vakara daļā klausījāmies Latvijas Dievturu Sadraudzes Svētes domubiedru kopas, latvisko gadskārtu godu organizētāja, "Bišu" mājas saimnieka Andra Žukovska jeb Bišu Andra sagatavotajā stāstījumā par dievturu sakrālās ainavas veidošanu.
Savukārt Ivars Logins, novadpētnieks, kas daudz laika pavadījis pētot Latgales senos pilskalnus un akmeņus, nometnes dalībniekiem aizrautīgi stāstīja par saviem atradumiem, to iespējamo izcelsmi un nozīmi.
Pavisam nemanot bija pienākusi pēdējā nometnes diena. To iesākām ar radošām grupu aktivitātēm sadarbības un komunikācijas prasmju attīstībai, kuras vadīja Iveta Mazūre.
Pēc tām Antras Balodes un Annas Paleliones vadībā ķērāmies klāt praktiskajam uzdevumam, lai labāk izprastu, kas jāņem vērā plānojot un organizējot latviskos pasākumus. Sadalījāmies mazākās grupiņās, kur katrai grupai ierobežotā laikā bija jāizplāno kāds no latviskajiem gadskārtu vai godu pasākumiem un pēc tam jānoprezentē sava ideja ekspertu grupai, kas uzdeva papildus jautājumus un sniedza vērtīgus padomus tālākai idejas realizēšanai. Lai arī sākotnēji uzdevums likās pavisam viegls, tas atklāja pasākumu plānotāju ne būt ne vieglo darbu, kas jāpadara, lai pasākums izdotos.
Nometnes noslēgumā pie mums viesojās karavīrs, senlatviešu dzīves ziņas pētnieks, rituālu un godu vadītājs Jānis Kušķis, kurš pastāstīja tuvāk par tradīcijas pamatiem - rituāliem, valodu un mītiem, par rituālu uzdevumiem un nozīmi.
Četras dienas bija aizritējušas. Ar dziesmiņu sanācām, ar dziesmiņu šķīrāmies. Vēl pēdējie pateicības vārdi vietai un tās saimniekam, visiem viesiem un nodarbību vadītājiem, laba vēlējumi un cieši apskāvieni vienam ar otru. Pozitīvu emociju pārņemti devāmies mājup - ar jaunām iecerēm un jaunu enerģiju. Lai viss izdodas! Uz satikšanos!
Antra Balode, nometnes darba grupas vadītāja
Vēl pirms dažiem gadiem, kad kādā no nometnēm izskanēja doma par šādas vietas izveidi, tā likās pavisam tāla nākotne, tamdēļ nometnes laikā pārņēma pacilājoša sajūta stāvot Daugavas krastā un vērojot, ka iecere tik raiti īstenojusies - ir sakopts vēl viens Latvijas zemes stūrītis, tapusi skaista, latviska vieta, kur sanākt kopā svētīt gadskārtas, mūža godus, daudzināt Dievu, daudzināt Laimu, Māru, godināt savus senčus, kopīgi darboties, pilnveidoties, kļūt stiprākiem, lai sajūtam piederību savai zemei, lai esam saimnieki tajā. Tik daudz vēl jāapgūst, jāiemācās, jāpiedzīvo, no jauna jāatklāj…
Četras nometnes dienas paskrēja nemanot. Satikās lieli un satikās mazi, satikās zinoši ar zinātkārajiem, satikās tālu ceļu braukušie ar vietējiem. Visi kopā audām audeklu veidojot neaizmirstamu pieredzi, uz kuru atskatoties kļūst tik labi, silti, ka smaids nemanot pats iezogas sejā, gribas piedzīvot to vēl un vēl.
Nometni atklājām ar dziesmu un pacilājošu kopības mirkli mastā uzvelkot Latvijas, Lokstenes svētnīcas un Dzīvesziņas skolas karogus. Pēc tam visi devāmies izbraucienā pa Daugavu ar liellaivu LĀČPLĒSIS, kur aizrautīga vietējā gida pavadībā uzzinājām nostāstus par senajiem apkārtnes dabas objektiem un pilskalniem, teiksmām apvīto Staburagu, vērojām bagātīgas krāsu spēles apkārtnes ainavā un ūdeņos.
Vēlāk Eva Mārtuža, dzejniece, rakstniece, izdevniecības “Lauku Avīze” projektu vadītāja un literārā redaktore, mūs iepazīstināja ar topošo grāmatu JĀBŪTĪBA, kurā apkopotas ārsta Jēkaba Nīmaņa atziņas latvju jaunatnei par latviskumu, latviskuma jēgu, kurā sniegtas atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs esam latvieši, kāpēc esam īpaši, vienreizēji, neatkārtojami, kāpēc mums jādzīvo nākotnei: jākopj valoda, jākopj latviskā kultūra, dzīvesziņa un jāapzinās, ka latviskums ir tik nozīmīgs un saglabājams, ka pielīdzināms reliģiskai pārliecībai.
Ausma Spalviņa, pieredzējusi tautas daiļamata meistare, audēja no Tautas lietišķās mākslas studijas „Dardedze”, mums ierādīja kā pašiem darināt gan vienkāršas, gan rakstiem un krāsām daudzveidīgas jostiņas jeb celaines.
Vakaru noslēdzām ar Evas vadīto VAKARA RITUĀLU - iekūrām kopīgu uguni, ar vībotnes zariņiem attīrījām telpu, prātu un ķermeni no svešām domām, negatīvām emocijām, svešu ticību ietekmes. Vēlējām viens otram, sev, savām ģimenēm un tautai laba vēlējumus un vienojāmies kopīgās dziesmās. Kad devāmies atpakaļ no salas uz netālajām naktsmītnēm, bija jau stipri satumsis un vienīgais, kas mūs tumsā pavadīja, bija spožais Mēness, kas kā liels sietiņš rāmi sijāja sudraba gaismu Daugavas ūdeņos.
Otrā nometnes dienā pie mums viesojās Valdis Celms, mākslinieks, grāmatas "Latvju raksts un zīmes" autors, Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis, kurš kā lektors un skolas idejas autors ir piedalījies visās "Dzīvesziņas skolas" nometnēs, bagātinot to ar savām pārdomām un pētījumiem, viedo pasaules redzējumu, latvju zīmju un dievturības skaidrojumu. Valda izsmeļošais stāstījums šoreiz bija par tēmu “Viss sākas no centra - no zīmēm līdz norisēm un rituāliem dabā”.
Dodoties uz svētkiem, gadskārtu vai mūža godiem, cilvēki vienmēr posušies krāšņāk kā ikdienā. Uzvelkot tautastērpu, iekšējais noskaņojums pavisam cits. Viena no tērpa neiztrūkstošām sastāvdaļām ir krekls. Par senajiem jeb arheoloģiskajiem krekliem, to darināšanas tehnikām un arheoloģiskajām liecībām mums pastāstīja senā amata meistares Madara Briede un Aija Brikmane no PELESTAKAS. Vēlāk katrs, kam bija interese, varēja doties uz praktisko nodarbību pie meistarēm, lai apgūtu iemaņas linu kreklu šūšanā.
Kamēr citi šuva sev kreklu vai darināja celaines, citi ķērās pie uguns plosta un lāpu darināšanas. Darbus ierādīja Oskars Līvmanis, Dzintars Balodis un Andrejs Broks. Aizrautīgi un ar atbildību tapa pamatīgs uguns plosts, kā arī senajā tehnikā darinātās lāpas, kuras vēlāk visiem lieti noderēja vakara rituāla laikā.
Laiks skrēja zibenīgi. Pie mums ciemos bija atbraucis deju nodarbības vadītājs Ernests Spīčs, dejas skolotājs, dejas pētnieks, tradicionālo kultūras pasākumu vadītājs, un folkloras kopa URGAS no Kokneses. Ernests mums ierādīja tradicionālās dejas pamatus, lai savus dejas rituālus mākam pielietot ģimenes godos, masku dejās un citās norisēs, kas ļauj izjusts saskarsmes prieku. Visi ar lielu aizrautību lecām krusta dejas gan pa vienam, gan visi kopā. Folkloras kopas URGAS dalībnieces vakaru piepildīja ar skanīgām dziesmām un jestriem latvju dančiem.
Visi bijām vareni izkustējušies un ar priecīgu noskaņu devāmies uz Valda Celma un Antras Balodes vadīto MĀRAS DAUDZINĀJUMA RITUĀLU. Ap ugunskuru tika izvietotas labības vārpas, ar dziesmu iedegta uguns, katrs teica laba vēlējumu un ziedoja Mārai kādu no pašu sarūpētām veltēm, lai saglabātu svētību jaunajā auglības ciklā. Tad iededzām dienā sagatavotās lāpas un aiznesām uguni līdz otram salas galam, lai iedegtu puišu darināto uguns plostu un palaistu to Daugavā. Uguns plosts bija izdevies varens – tas lēni un mierīgi slīdēja gar salas krastiem priecēdams mūsu acis vēl vairākas stundas, ko rāmi pavadījām vērojot krītošās zvaigznes, dziedot dziesmas un baudot uguns siltumu.
Trešās dienas rīts iesākās ar radošām un uzmundrinošām aktivitātēm, ko vadīja vienmēr dzīvespriecīgā Iveta Mazūre, filoloģe, sabiedrisko attiecību speciāliste.
Par jaunās svētnīcas idejas tapšanu un realizēšanas gaitu mums pastāstīja svētnīcas idejas autors Dagnis Čākurs, koncepta veidotājs Valdis Celms un interjera dizaineris Andrejs Broks.
Pieredzējušie pirtnieki, pirts skolas LIELZEMENES vadītāji un latviskās dzīvesziņas kopēji Aelita un Juris Batņas dalījās praktiskajā pieredzē, kas iegūta organizējot latviskās pirts rituālus, bērniņa pirmos lielos mūža godus – Pirtīžas un Krustabas. Ik pa laikam pirtniekiem tiek lūgts novadīt līgavas un līgavaiņa pirts rituālus vecmeitu un vecpuišu ballīšu vietā. Lai arī līdz mūsdienām nav saglabājusies informācija par šādām rituālajām darbībām, ir pamats domāt, ka jauniešu iniciācijas rituāli ir pastāvējuši un pirtnieku pieredze rāda, ka šādi pirts rituāli patiesībā ir ļoti vajadzīgi, jo palīdz jauniešiem sakārtot dzimtas saites, ģimenes attiecības un rast emocionālo harmoniju, sasniegt zināmu brieduma pakāpi izejot pieaugušo kārtā. Stāstījumu lieliski papildināja krāšņas video īsfilmas par šo rituālu norisēm Lielzemeņu saimnieku sētā.
Pēcpusdienā vietējās gides Guntas Lazdas pavadībā apskatījām tuvējo apkārtni. Uzkāpām Pļaviņu dolomīta smilšu kalnos, kas izveidojušies pēc dolomīta šķembu ražošanas – no tā paveras iespaidīgs skats uz Daugavas lokiem un Pļaviņu apkārtni. Apskatījām Kriškalnu un Kaķkalnu, Klintaines upītes sausgultni un karsta kritenes, Stukmaņu Pētera akmeni - senāko robežakmeni Latvijā, izstaigājām Vīnakalna pilskalna apkārtni, kura pakājē atrodami diženi ozoli un seni akmens krāvumi.
Vakara daļā klausījāmies Latvijas Dievturu Sadraudzes Svētes domubiedru kopas, latvisko gadskārtu godu organizētāja, "Bišu" mājas saimnieka Andra Žukovska jeb Bišu Andra sagatavotajā stāstījumā par dievturu sakrālās ainavas veidošanu.
Savukārt Ivars Logins, novadpētnieks, kas daudz laika pavadījis pētot Latgales senos pilskalnus un akmeņus, nometnes dalībniekiem aizrautīgi stāstīja par saviem atradumiem, to iespējamo izcelsmi un nozīmi.
Pavisam nemanot bija pienākusi pēdējā nometnes diena. To iesākām ar radošām grupu aktivitātēm sadarbības un komunikācijas prasmju attīstībai, kuras vadīja Iveta Mazūre.
Pēc tām Antras Balodes un Annas Paleliones vadībā ķērāmies klāt praktiskajam uzdevumam, lai labāk izprastu, kas jāņem vērā plānojot un organizējot latviskos pasākumus. Sadalījāmies mazākās grupiņās, kur katrai grupai ierobežotā laikā bija jāizplāno kāds no latviskajiem gadskārtu vai godu pasākumiem un pēc tam jānoprezentē sava ideja ekspertu grupai, kas uzdeva papildus jautājumus un sniedza vērtīgus padomus tālākai idejas realizēšanai. Lai arī sākotnēji uzdevums likās pavisam viegls, tas atklāja pasākumu plānotāju ne būt ne vieglo darbu, kas jāpadara, lai pasākums izdotos.
Nometnes noslēgumā pie mums viesojās karavīrs, senlatviešu dzīves ziņas pētnieks, rituālu un godu vadītājs Jānis Kušķis, kurš pastāstīja tuvāk par tradīcijas pamatiem - rituāliem, valodu un mītiem, par rituālu uzdevumiem un nozīmi.
Četras dienas bija aizritējušas. Ar dziesmiņu sanācām, ar dziesmiņu šķīrāmies. Vēl pēdējie pateicības vārdi vietai un tās saimniekam, visiem viesiem un nodarbību vadītājiem, laba vēlējumi un cieši apskāvieni vienam ar otru. Pozitīvu emociju pārņemti devāmies mājup - ar jaunām iecerēm un jaunu enerģiju. Lai viss izdodas! Uz satikšanos!
Antra Balode, nometnes darba grupas vadītāja
2015. gads
"Dzīvesziņas skolas" septītā vasaras nometne – organizētā brīvība no 6. - 9. augustam Limbažu novada lauku sētā "Purmaļi"
Dzīvesziņas skolas vasaras nometnes katru gadu rīko gandrīz vieni un tie paši cilvēki - Latviskās dzīvesziņas centrs “ZALTIS” sadarbībā ar "Latviešu nacionālistu klubu" un tradīciju kopu "Pērkonieši". Tā ir Antra, Anna un Ivo ar saviem domu biedriem, kas spēj sapulcināt un enerģētiski sakult jaunību, briedumu, delverus un pavisam mazos, kas vēl paši brīnās par saviem pirmajiem soļiem, bet šogad kā čiekuri bija sabiruši „Purmaļu” pagalmā.
Katru gadu nometne ir kā ceļš, kas it kā jau zināms un ved pa to pašu dzīvesziņas taku, bet kur aiz katra pagrieziena tomēr gaidāms brīnums, pārsteigums, kāda negaidīta tikšanās ar savas jomas zinātājiem, talantiem, aizrautīgiem cilvēkiem, kas visus ieritinās nepārtrauktā darbošanās enerģijā. Turklāt pilnīgi vienalga, vai tu to kādreiz esi darījis vai pirmo reizi ņem rokā, piemēram, dzīparu, lai sāktu celot. Tā ir arī nometnes dalībnieku gaidītā atkalredzēšanās vai gluži jaunu draugu atrašana. Jaunas zīmes tai pašā ceļā, jaunas enerģijas, atziņas un domas, jaunas mājvietas uz četrām skaistām dienām. Kā uzsver Valdis Celms, svarīgi ir notikumu piedzīvot, izdzīvot, sajust. Tad nu nepilnas četras dienas piedzīvojām gan lielu dvēseles un miesas vaļu jeb brīvību dabas ieskāvumā, gan lekcijas, nodarbības, gan baudījām gardus un veselīgus saimnieču gatavotus „mājas ēdienus”, ūdens un pirts priekus, dančus un dziesmas. Organizētā brīvība, kas ļāva piedzīvot tik daudz kopīga, kā arī katram savas sajūtas un notikumus.
Šīgada nometnes tēma bija Daiļā, Praktiskā un Enerģētiskā latvju sēta. Tajā dažādu jomu interesenti, entuziasti un eksperti dalījās savās zināšanās, pieredzē un sajūtās, kādai klātos būt latvju sētai visplašākā nozīmē - mājai ar latvisku garšu (gaumi), kur centrā ir nams – pavarda vieta.
Armands Bisenieks, arhitekts, RTU docents, trīs dēlu tēvs, dāsni dalījās savā pieredzē, parādot, ka arī dažkārt mūsdienu „kastītes” prasmīga arhitekta rokās var pārtapt par pareizi konstruētām, t.i., latviskām ēkām. Katrs varēja aizdomāties, kas būtu maināms vai gluži otrādi saglabājams paša namā.
Andrejs Broks, profesionāls dizainers, fotogrāfs, biedrības "Latvijas Dizaineru savienība" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes loceklis, mums atklāja latviešu mājas un telpas attīstību no aizvēstures līdz mūsdienām, būvēšanas principus. Interesanta prezentācijas daļa bija tās mūsdienu ēkas, telpu izkārtojums un mēbeles, kur iezīmējas senlatviešu ēku un pat piļu elementi. Visas šīs izjūtas mūsos jau ir ieliktas, un, ja izdodas tās harmoniski realizēt, arī mūsdienās top skaista latviešu māja bez pompozitātes un pārspīlējumiem.
Lija Bērziņa, ģeoloģijas doktore, rīkstniece un pieredzējusi āderu pētniece, dalījās bagātīgajā materiālā, kas uzkrāts par āderu un māju izvietojumu svētvietās un lauku sētās, parādīja arī kartēšanas praktisko nozīmi mājas un visas sadzīves izkārtojumā attiecīgā laukumā. Dzīvās dabas reakcija uz spriegumu ir stress - arī uz zemes garozas spriegumu jeb āderēm Tas bija patiesi aizraujoši, noderīgi un fascinējoši - ar mistikas pieskaņu, ko realitātē noturēja zinātnieka, metodiķa un kartogrāfa zināšanas un spēja to vienkārši, bet pietiekoši zinātniski izskaidrot arī mums.
Gundega Lināre, ainavu arhitekte, LLU pasniedzēja, bija ieradusies ar tik tematiski daudzveidīgu prezentāciju klāstu par Latvijas lauku sētu un latvisku ainavu, sākot no saules un mēness pulksteņiem, strūklakām, pagalmu un stādījumu izkārtojumu un beidzot ar kapu ainavām, ko papildināja lielisks stāstījums, ka tur pietiktu ko redzēt un dzirdēt visas ziemas garajiem vakariem. Rosinošu impulsu saņēma ikviens - kaut savam balkonam.
Kā jau zinām, māja ir arī enerģija, kas veidojas gan no pašas mājas uzbūves, gan ēku izkārtojuma un koku izvietojuma pagalmā, gan pašu cilvēku jeb saimes enerģijas, saskaņas un radītās atmosfēras. Tāpēc daudz tēmu bija veltītas tieši šiem jautājumiem par saskaņu ar sevi un citiem kopējā telpā.
Eva Mārtuža, dzejniece, rakstniece, AS „Lauku Avīze” izdevniecības literārā redaktore, bija izpētījusi Ernesta Brastiņa darbu „Daiļā sēta”, mājas izkārtojuma un sadzīves priekšmetu garšu jeb gaumi, pievērsa mūsu uzmanību trāpīgajiem vārdiem, kurus tik iederīgi lieto Brastiņš, piemēram, lielistaba, guļistaba, ēdistaba, paša (saimnieka) istaba un pates istaba. Un skaistā atziņa, ka „kārtība ir daiļuma sirds”, ko Imants Ziedonis, iespējams, patapinājis vai sajuties līdzīgi, apgalvodams, ka „laime ir lietu kārtība”. Ja katrai lietai sava vieta ar garšu, ja mūs nepārņem stila maldi jeb lētas lietas, bet pagalms ir vismaz 20X20 m, tad rodas īstā mājība.
Juris Batņa, daudziem zināms, pieredzējis pirtnieks un psihoterapeits, saimnieko lauku sētā "Lielzemenes", ir nonācis pie izpratnes, ka tieši pirts ir ne tikai latviešu dziednīca ķermenim, bet arī garam, latviskā psihoterapija. Nometnē jau kuro gadu Juris kā ārsts atraktīvi dalās zināšanās par cilvēka smadzeņu un nervu sistēmas uzbūvi un darbību, par pirts rituāla iedarbību uz cilvēka organismu, par meditāciju un veselību kopumā. Uzzinām, ka mums ir 9 emocijas, no kurām tikai 2 - prieks un interese - ir pozitīvas, bet 7 negatīvas: bailes, dusmas, kauns, distress jeb psiholoģiskas ciešanas, riebums, nicinājums, izbrīns. Bet dvēseles sāpes jau rada negatīvās emocijas, negatīvās domas un neadekvāta uzvedība. Jura stāstītais vienmēr ir aizraujošs, ar humoru un rada mūsos vēlmi būt veselam, viena gabala, kā teiktu Spīdola. Vēlmi tūlīt iet uz pirti pēc veselības!
Roberts Šilings, pirtnieks un latviskās dzīvesziņas biedrības „Saulesrits” vadītājs, ne tikai mūs pirmajā nometnes vakarā lieliski nopēra pirtī, ne tikai novadīja vasaras Māras gadskārtu rituālu, kuru ne tikai pavadījām, bet arī piedzīvojām, stāstīja par zīmēm un enerģētiku latvju sētā, mājā, par iespēju tajā radīt enerģiju, nosargāt vai pavairot esošo. Tie bija lieliski, daudzveidīgi brīži. Un jādarās jau tālāk katram pašam, jo, kā Roberts teica, jebkas, ko kāds apgalvo, ir tikai pieņēmums.
Valdis Celms, mākslinieks, dizaineris (robežzīmes Rīga autors), zīmju semiotikas pētnieks, grāmatas "Latvju raksts un zīmes" autors, Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, kā lektors un organizators ir piedalījies visās "Dzīvesziņas skolas" nometnēs no sākuma līdz beigām, bagātinot to ar savu viedo, šarmanto, jauneklīga gara klātbūtni. Šoreiz gan Valdis bija uz īsāku brīdi, lai, runājot par dievturību un latvisko dzīvesziņu, saliktu akcentus uz terminiem, ko visi lietojam, bet kam dažkārt piedēvējam atšķirīgas nozīmes, lai mēs gūtu izpratni un spētu runāt vienā valodā. Veidojās papildinošs dialogs ar Gunti Kalnieti, ārstu-psihiatru, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes priekšsēdētāju, kurš uzskata, ka dievturība kā garīgais ceļš varētu Latvijai palīdzēt vienot cilvēkus pašapziņā, piesaistīt šai zemei, īpaši šajos globalizācijas, reliģisko karu un zināmas cilvēku daļas degradācijas (alkohols, narkotikas, asociāls dzīves veids u.c.) laikos. Pašnoteikšanās, paļaušanā uz Dieva padomu un sevis varēšanu veido saskaņu cilvēkā un ap cilvēku. Viņi rosināja neaizstāt gudrību ar zināšanu, zināšanu ar informāciju, bet informāciju ar viedokli.
Augstāk dzied cīrulīts
Par visiem putniņiem.
Augstāks Dieva padomiņš
Pār to visu pasaulīti.
Bet visam pa vidu un starpām bija dažādas praktiskas darbošanās un kaulu izlocīšanas. Krists Ozoliņš, jauns mākslinieks, kas veido māla traukus lipināšanas tehnikā, bija atnesis kaudzi ar māliem, kas ir zelta vērtē, un katrs, sēžot zem ābelēm, varēja sev darināt traukus šai savdabīgajā tehnikā. Bet pats jaukākais sekoja pēc tam, kad katru mīļu brīdi ar glaudīšanu un pulēšanu katrs spodrināja un gludināja savu trauciņu kā dimanta oliņu. Vēlāk tie tiks apdedzināti un atdoti īpašniekam. Bet Ausma Spalviņa, pieredzējusi tautas daiļamata meistare – audēja, darbojas Tautas lietišķajā mākslas studijā „Dardedze”, iztērēja 2 kg dzijas, lai katrs, kas to vēlējās, varētu sev izaust celainītes. Un kas gan šim putenim varētu pretoties. Kad jau likās, ka to nu prot par viengadīgs, tad galds noklājās ar salmiņiem un spalviņām, un atkal bija jāmācās puzuri vērt. Nu kā vecos laikos, kad rokas ne mirkli mierā nestāvēja.
Ivo Rubīns un Varis Liepiņš, tradīciju kopas "Pērkonieši" dalībnieki, nepalika iepakaļ - ar akordeonu, koklēm un bungām tika trīcināts deju placis, bet Dzintars, Antra, Anna, Līvija ierādīja visiem latvju danču soļus un iedrošināja ikvienu laisties jestrās dejās, izlecot gan pankūku danci, skroderi, oiru, tūdaliņu un pat krakovjaku. Bet tad atkal cits ritms – klusinātāks, pie ugunskura dziesmas pavadot. Bet arī dalībnieku vidū atradās Valdis, kas kādu rītu agri agri mūs visus iejūsmināja ar kokles spēli- skaņas likās kā plūstam no debesīm uz zemes, dodot svētību jaunai dienai. Un kur nu vēl peldes Bruncīšu ezerā, trakais zibens un pērkons – kā nekā tai dienā trīs astoņnieki- 08.08 2015. (kopā 8) nav joka lieta, pēršanās pirtī, bradāšana pa samtaini rasaino zāli, gulēšana zem ozola un vecā suņa Bruņa rāmais skatiens, kas tā vien teica, vai nu nebeigsiet to jampadraci - es arī gribu prom no ķēdes brīvībā. Gods jāprotas. Atvadāmies no "Purmaļu" saimnieka Paula, vēlot svētību viņa sētai, ģimenei un visu daudzo ieceru piepildīšanos. Tāpat kā mums visiem. Līdz nākošai organizētajai brīvībai nometnē 2016!
Iveta Mazūre, kas arī pa šo taku gāja un to visu piedzīvoja, citus arī mazliet uzpurinot!
Dzīvesziņas skolas vasaras nometnes katru gadu rīko gandrīz vieni un tie paši cilvēki - Latviskās dzīvesziņas centrs “ZALTIS” sadarbībā ar "Latviešu nacionālistu klubu" un tradīciju kopu "Pērkonieši". Tā ir Antra, Anna un Ivo ar saviem domu biedriem, kas spēj sapulcināt un enerģētiski sakult jaunību, briedumu, delverus un pavisam mazos, kas vēl paši brīnās par saviem pirmajiem soļiem, bet šogad kā čiekuri bija sabiruši „Purmaļu” pagalmā.
Katru gadu nometne ir kā ceļš, kas it kā jau zināms un ved pa to pašu dzīvesziņas taku, bet kur aiz katra pagrieziena tomēr gaidāms brīnums, pārsteigums, kāda negaidīta tikšanās ar savas jomas zinātājiem, talantiem, aizrautīgiem cilvēkiem, kas visus ieritinās nepārtrauktā darbošanās enerģijā. Turklāt pilnīgi vienalga, vai tu to kādreiz esi darījis vai pirmo reizi ņem rokā, piemēram, dzīparu, lai sāktu celot. Tā ir arī nometnes dalībnieku gaidītā atkalredzēšanās vai gluži jaunu draugu atrašana. Jaunas zīmes tai pašā ceļā, jaunas enerģijas, atziņas un domas, jaunas mājvietas uz četrām skaistām dienām. Kā uzsver Valdis Celms, svarīgi ir notikumu piedzīvot, izdzīvot, sajust. Tad nu nepilnas četras dienas piedzīvojām gan lielu dvēseles un miesas vaļu jeb brīvību dabas ieskāvumā, gan lekcijas, nodarbības, gan baudījām gardus un veselīgus saimnieču gatavotus „mājas ēdienus”, ūdens un pirts priekus, dančus un dziesmas. Organizētā brīvība, kas ļāva piedzīvot tik daudz kopīga, kā arī katram savas sajūtas un notikumus.
Šīgada nometnes tēma bija Daiļā, Praktiskā un Enerģētiskā latvju sēta. Tajā dažādu jomu interesenti, entuziasti un eksperti dalījās savās zināšanās, pieredzē un sajūtās, kādai klātos būt latvju sētai visplašākā nozīmē - mājai ar latvisku garšu (gaumi), kur centrā ir nams – pavarda vieta.
Armands Bisenieks, arhitekts, RTU docents, trīs dēlu tēvs, dāsni dalījās savā pieredzē, parādot, ka arī dažkārt mūsdienu „kastītes” prasmīga arhitekta rokās var pārtapt par pareizi konstruētām, t.i., latviskām ēkām. Katrs varēja aizdomāties, kas būtu maināms vai gluži otrādi saglabājams paša namā.
Andrejs Broks, profesionāls dizainers, fotogrāfs, biedrības "Latvijas Dizaineru savienība" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes loceklis, mums atklāja latviešu mājas un telpas attīstību no aizvēstures līdz mūsdienām, būvēšanas principus. Interesanta prezentācijas daļa bija tās mūsdienu ēkas, telpu izkārtojums un mēbeles, kur iezīmējas senlatviešu ēku un pat piļu elementi. Visas šīs izjūtas mūsos jau ir ieliktas, un, ja izdodas tās harmoniski realizēt, arī mūsdienās top skaista latviešu māja bez pompozitātes un pārspīlējumiem.
Lija Bērziņa, ģeoloģijas doktore, rīkstniece un pieredzējusi āderu pētniece, dalījās bagātīgajā materiālā, kas uzkrāts par āderu un māju izvietojumu svētvietās un lauku sētās, parādīja arī kartēšanas praktisko nozīmi mājas un visas sadzīves izkārtojumā attiecīgā laukumā. Dzīvās dabas reakcija uz spriegumu ir stress - arī uz zemes garozas spriegumu jeb āderēm Tas bija patiesi aizraujoši, noderīgi un fascinējoši - ar mistikas pieskaņu, ko realitātē noturēja zinātnieka, metodiķa un kartogrāfa zināšanas un spēja to vienkārši, bet pietiekoši zinātniski izskaidrot arī mums.
Gundega Lināre, ainavu arhitekte, LLU pasniedzēja, bija ieradusies ar tik tematiski daudzveidīgu prezentāciju klāstu par Latvijas lauku sētu un latvisku ainavu, sākot no saules un mēness pulksteņiem, strūklakām, pagalmu un stādījumu izkārtojumu un beidzot ar kapu ainavām, ko papildināja lielisks stāstījums, ka tur pietiktu ko redzēt un dzirdēt visas ziemas garajiem vakariem. Rosinošu impulsu saņēma ikviens - kaut savam balkonam.
Kā jau zinām, māja ir arī enerģija, kas veidojas gan no pašas mājas uzbūves, gan ēku izkārtojuma un koku izvietojuma pagalmā, gan pašu cilvēku jeb saimes enerģijas, saskaņas un radītās atmosfēras. Tāpēc daudz tēmu bija veltītas tieši šiem jautājumiem par saskaņu ar sevi un citiem kopējā telpā.
Eva Mārtuža, dzejniece, rakstniece, AS „Lauku Avīze” izdevniecības literārā redaktore, bija izpētījusi Ernesta Brastiņa darbu „Daiļā sēta”, mājas izkārtojuma un sadzīves priekšmetu garšu jeb gaumi, pievērsa mūsu uzmanību trāpīgajiem vārdiem, kurus tik iederīgi lieto Brastiņš, piemēram, lielistaba, guļistaba, ēdistaba, paša (saimnieka) istaba un pates istaba. Un skaistā atziņa, ka „kārtība ir daiļuma sirds”, ko Imants Ziedonis, iespējams, patapinājis vai sajuties līdzīgi, apgalvodams, ka „laime ir lietu kārtība”. Ja katrai lietai sava vieta ar garšu, ja mūs nepārņem stila maldi jeb lētas lietas, bet pagalms ir vismaz 20X20 m, tad rodas īstā mājība.
Juris Batņa, daudziem zināms, pieredzējis pirtnieks un psihoterapeits, saimnieko lauku sētā "Lielzemenes", ir nonācis pie izpratnes, ka tieši pirts ir ne tikai latviešu dziednīca ķermenim, bet arī garam, latviskā psihoterapija. Nometnē jau kuro gadu Juris kā ārsts atraktīvi dalās zināšanās par cilvēka smadzeņu un nervu sistēmas uzbūvi un darbību, par pirts rituāla iedarbību uz cilvēka organismu, par meditāciju un veselību kopumā. Uzzinām, ka mums ir 9 emocijas, no kurām tikai 2 - prieks un interese - ir pozitīvas, bet 7 negatīvas: bailes, dusmas, kauns, distress jeb psiholoģiskas ciešanas, riebums, nicinājums, izbrīns. Bet dvēseles sāpes jau rada negatīvās emocijas, negatīvās domas un neadekvāta uzvedība. Jura stāstītais vienmēr ir aizraujošs, ar humoru un rada mūsos vēlmi būt veselam, viena gabala, kā teiktu Spīdola. Vēlmi tūlīt iet uz pirti pēc veselības!
Roberts Šilings, pirtnieks un latviskās dzīvesziņas biedrības „Saulesrits” vadītājs, ne tikai mūs pirmajā nometnes vakarā lieliski nopēra pirtī, ne tikai novadīja vasaras Māras gadskārtu rituālu, kuru ne tikai pavadījām, bet arī piedzīvojām, stāstīja par zīmēm un enerģētiku latvju sētā, mājā, par iespēju tajā radīt enerģiju, nosargāt vai pavairot esošo. Tie bija lieliski, daudzveidīgi brīži. Un jādarās jau tālāk katram pašam, jo, kā Roberts teica, jebkas, ko kāds apgalvo, ir tikai pieņēmums.
Valdis Celms, mākslinieks, dizaineris (robežzīmes Rīga autors), zīmju semiotikas pētnieks, grāmatas "Latvju raksts un zīmes" autors, Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, kā lektors un organizators ir piedalījies visās "Dzīvesziņas skolas" nometnēs no sākuma līdz beigām, bagātinot to ar savu viedo, šarmanto, jauneklīga gara klātbūtni. Šoreiz gan Valdis bija uz īsāku brīdi, lai, runājot par dievturību un latvisko dzīvesziņu, saliktu akcentus uz terminiem, ko visi lietojam, bet kam dažkārt piedēvējam atšķirīgas nozīmes, lai mēs gūtu izpratni un spētu runāt vienā valodā. Veidojās papildinošs dialogs ar Gunti Kalnieti, ārstu-psihiatru, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes priekšsēdētāju, kurš uzskata, ka dievturība kā garīgais ceļš varētu Latvijai palīdzēt vienot cilvēkus pašapziņā, piesaistīt šai zemei, īpaši šajos globalizācijas, reliģisko karu un zināmas cilvēku daļas degradācijas (alkohols, narkotikas, asociāls dzīves veids u.c.) laikos. Pašnoteikšanās, paļaušanā uz Dieva padomu un sevis varēšanu veido saskaņu cilvēkā un ap cilvēku. Viņi rosināja neaizstāt gudrību ar zināšanu, zināšanu ar informāciju, bet informāciju ar viedokli.
Augstāk dzied cīrulīts
Par visiem putniņiem.
Augstāks Dieva padomiņš
Pār to visu pasaulīti.
Bet visam pa vidu un starpām bija dažādas praktiskas darbošanās un kaulu izlocīšanas. Krists Ozoliņš, jauns mākslinieks, kas veido māla traukus lipināšanas tehnikā, bija atnesis kaudzi ar māliem, kas ir zelta vērtē, un katrs, sēžot zem ābelēm, varēja sev darināt traukus šai savdabīgajā tehnikā. Bet pats jaukākais sekoja pēc tam, kad katru mīļu brīdi ar glaudīšanu un pulēšanu katrs spodrināja un gludināja savu trauciņu kā dimanta oliņu. Vēlāk tie tiks apdedzināti un atdoti īpašniekam. Bet Ausma Spalviņa, pieredzējusi tautas daiļamata meistare – audēja, darbojas Tautas lietišķajā mākslas studijā „Dardedze”, iztērēja 2 kg dzijas, lai katrs, kas to vēlējās, varētu sev izaust celainītes. Un kas gan šim putenim varētu pretoties. Kad jau likās, ka to nu prot par viengadīgs, tad galds noklājās ar salmiņiem un spalviņām, un atkal bija jāmācās puzuri vērt. Nu kā vecos laikos, kad rokas ne mirkli mierā nestāvēja.
Ivo Rubīns un Varis Liepiņš, tradīciju kopas "Pērkonieši" dalībnieki, nepalika iepakaļ - ar akordeonu, koklēm un bungām tika trīcināts deju placis, bet Dzintars, Antra, Anna, Līvija ierādīja visiem latvju danču soļus un iedrošināja ikvienu laisties jestrās dejās, izlecot gan pankūku danci, skroderi, oiru, tūdaliņu un pat krakovjaku. Bet tad atkal cits ritms – klusinātāks, pie ugunskura dziesmas pavadot. Bet arī dalībnieku vidū atradās Valdis, kas kādu rītu agri agri mūs visus iejūsmināja ar kokles spēli- skaņas likās kā plūstam no debesīm uz zemes, dodot svētību jaunai dienai. Un kur nu vēl peldes Bruncīšu ezerā, trakais zibens un pērkons – kā nekā tai dienā trīs astoņnieki- 08.08 2015. (kopā 8) nav joka lieta, pēršanās pirtī, bradāšana pa samtaini rasaino zāli, gulēšana zem ozola un vecā suņa Bruņa rāmais skatiens, kas tā vien teica, vai nu nebeigsiet to jampadraci - es arī gribu prom no ķēdes brīvībā. Gods jāprotas. Atvadāmies no "Purmaļu" saimnieka Paula, vēlot svētību viņa sētai, ģimenei un visu daudzo ieceru piepildīšanos. Tāpat kā mums visiem. Līdz nākošai organizētajai brīvībai nometnē 2016!
Iveta Mazūre, kas arī pa šo taku gāja un to visu piedzīvoja, citus arī mazliet uzpurinot!